(1. pants)
Es atceros gaiteņus, tumšus un šaurus,
Kur katrs solis bija bailēm pilns un gļēvs.
Brāļa ēna uz sienas kā briesmonis stāvs,
Mammas klusums, kas skaļāks par kliedzienu kāva.
Zilums ziedēja uz ādas kā dīvaina puķe,
Ko neviens nekad negribēja sev pušķē.
Reiz brāļa plauksta, ass un akls spēks,
Līdz tumsa nāca – apziņas lūzums blēgs.
Un pamostos viens, uz grīdas tik auksts,
Sāns vienos plankumos, sarkans un jēls.
Nav neviena, kam teikt, cik ļoti man sāp,
Tikai asaras klusi pār vaigiem man slīd.
(Sirds sita bailēs, bet klusēja mute,)
Kurš pateiks, par ko man šī sodība krīt?
Es skatījos spogulī, svešs likās vaigs,
Un jautāju sev – vai esmu vispār dzīvs?
(Piedziedājums)
Un es kliedzu bez balss, vai dzirdi kāds?
Vai šai pasaulē ir mīlestībai vārds?
Katrs sitiens dvēselē zīmogu gravē,
Es vaicāju tumsai, kas mani te glabē:
Vai ir kāds, kas mīl mani tādu, kāds esmu?
Vai tikai sāpes man lemtas šai dvesmā?
(2. pants)
Bija dienas, kad vēders no bada man kliedza,
Un ledusskaps tukšs pretī man smējās.
Bet bija draudzenes, kā glābiņa krasts,
Kur maizes šķēle likās kā debesu mielasts.
Tur es stāstīju čukstus, ko mājās man dara,
Un uz mirkli es jutos prom no šī kara.
Tad krustmāte aizgāja mūžības sniegos,
Un es paliku viens savos bēdu riņķos.
Biju brīvs, bet izsalcis, tukšs bija mājoklis,
Mācījos cerību no pelniem sev celt un lūgt.
(Sirds sita bailēs, bet klusēja mute,)
Kurš pateiks, par ko man šī sodība krīt?
Es skatījos nākotnē, svešs likās laiks,
Un jautāju sev – vai esmu vispār dzīvs?
(Piedziedājums)
Un es kliedzu bez balss, vai dzirdi kāds?
Vai šai pasaulē ir mīlestībai vārds?
Katrs sitiens dvēselē zīmogu gravē,
Es vaicāju tumsai, kas mani te glabē:
Vai ir kāds, kas mīl mani tādu, kāds esmu?
Vai tikai sāpes man lemtas šai dvesmā?
(3. pants)
Un tad tu parādījies – negaidīts brīnums,
Tavas acis kā solījums, maigums tavs klusums.
Pirmo reizi es jutu, ka esmu kādam vajadzīgs,
Ka manas rētas nav viss, kas no manis ir palicis.
Un tad mūsu dēls, viņa pirmais kliedziens,
Manā plaukstā viņa pirkstiņš, tik mazs un tik viens.
Es zvērēju debesīm, saulei un rītam,
Ka viņš nezinās sāpes, ko bērnībā jutu.
Trīs gadus es cēlu sev pasauli citu,
No smiekliem un glāstiem, un mīlestības pilnu.
(Bridge - spēcīgs ģitāras solo, cīņas un cerības simbols)
(4. pants)
Bet laime ir trausla... Kā zibsnis īss...
Tad plaisa. Vārds ass. Klusums, kas dzeļ.
Un pasaule mana, ko cēlu, tā brūk,
Un pazīstamā elle atver savu rīkli.
Viss jūk un viss plīst, un es krītu bez spārniem,
Atpakaļ tumsā, pie bērnības rēgiem...
(Piedziedājums)
Un es kliedzu pa īstam, vai dzirdi kāds?!
Vai šai pasaulei beidzies ir žēlastības vārds?!
Katrs sapnis kā lauska man dvēselē duras,
Un esmu atkal tur, kur bērnībā biju:
Nav neviena, kas mīl mani tādu, kāds esmu...
Un tikai sāpes man palikušas dvesmā...
(Noslēgums)
Bet es nepadodos, jo redzu tava
